.....
Manu sirdi saraujot gabalos,
Tu centies kopā to atkal šūt.
Bet cenšoties izbaudīt šo mirkli pēdējo,
No savas dzīves es atkal aizmirstos.
Maza bērna smiekli izskan pilsētas trokšņos,
Nevienam nepiederošas krunkainas pieres tevi vēro.
Elektrisks spīts kad strāvo starp pirkstiem,
Pildspalvu tinte sāk uz papīra mirguļot.
Kokos iepūš vēja brāzmas,
Manas domas pūš tās prom.
Galvu noliecu es tavā priekšā,
Zinu -
Es esmu sava vēja galapunktā....
Mana pasaule ir manas mājas
Kristaps Vīksna
....
Kluss pieskāriens, maigas pustumsas ieskauts.
Kluss čuksts, maigu lūpu izteikts.
Kluss pagrieziens, silta vēja pildīts.
Kluss smaids, siltu jūtu radīts.
Uzticība, kas pildīta glāzē sudrabotā.
Uzticība, kas apspīdēta blāvā gaismā.
Visu dzirdošas ausis, kas tevi klusi izspiego,
Auto rūkoņa, kas tevi tālumā atbalso.
Kluss smaids, sitienu vērta mīlestība.
Kluss pagrieziens, Bildes mainās bez jēgas.
Klikšķis ataino klusus tāluma čukstus.
Maigas pustumsas ieskauts kluss pieskāriens.
Kristaps Vīksna
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru